Kim?
"Tanzorgan" Evelīna Deičmane; "The Portfolio of a Female Gallerist, 1995/2022" Leonards Laganovskis
LV: I: “Identifying marks: a female gallerist.” Leonards Laganovskis. 1995. gadā, uzturoties Berlīnē, Leonards Laganovskis Barbara Weiss galerijas telpās inscenē fotogrāfiju sēriju, kurā tiek izspēlēts “mūsdienu vācu galeristes” tēls. Ieinteresēts tolaik sev jaunatklātā tipāžā-profesijā, kurā mākslas un naudas savstarpējās attiecību/atkarības dinamika līdzpastāv noteiktai izpratnei par paštēla, jaunības, garīgās un fiziskās veselības uzturēšanai nepieciešamo režīmu/aktivitātēm, Laganovskis, šķiet, šo sēriju varētu būt uzņēmis arī tagad.
Sērija uzskatāma par pabeigtu darbu, autoram attēliem pievienojot naratīva daļu – brīvi angliskotu un vietumis (pa)mainītu tekstu, aizgūtu no tolaik Vācijā populāriem sieviešu un biznesa žurnāliem, piemēram Cosmopolitan, L'Ociel, Harper’s Bazaar, Vogue u.c.
Nesenās vēstures skatījumā daļa no mākslas darba ir mākslinieka žests, jo pilna darbu sērija pirmo reizi tika eksponēta 1996. gadātieši tajā mākslas galerijā Berlīnē, kuru šī sērija komentē. Šobrīd Kim? apskatāmās ekspozīcijas kontekstā darbiem ir institūcijas noteikts papildu naratīvs. Ekspozīcija “Galeristes portolio” tapusi, Kim? galerijas sieviešu komandai atlasot fotogrāfijas no Laganovska oriģinālsērijas, balstoties uz to estētiskajām un konceptuālajām kvalitātēm, kā arī subjektīvu un emocionālu saistību ar ikdienas realitāti, strādājot mākslas institūcijā.
Skatīts vienlaicīgi, “Galeristes portfolio” no vienas puses ir pragmatiski reālistisks, no otras - ciniski pašironisks. Ko galeristei nesīs nākotne?
II: “Dejorgāns / Tanzorgan” Evelīna Deičmane. Evelīnas Deičmanes trešās personālizstādes Kim? Laikmetīgās mākslas centrā pamatā ir autores dziļi personiska – jutīga un reizē procesu sabiedrībā motivēta interese pievērsties mākslai (iz)dzīvot.
Laikā, kad fiktīvie naratīvi un globālā realitāte uzspiež vienlaicīgas pārklājošās distopijas, Deičmanes “Dejorgāns” ir veidota kā teritorija, kur meklēt un rast personiskās brīvības robežu – vietu, kura nevienam nevar nodarīt kaitējumu. Apzinoties, ka ignorējot savu ķermeni, nav iespējams nonākt pie miera stāvokļa un atklāsmes, izstādes tematika koncentrējas ap cilvēka iekšējām norisēm un vēstures traumatisko notikumu atstātajiem nospiedumiem tajā.
Ar “Dejorgānu” māksliniece it kā atgriežas savā un ieskatās citu pagātnē, lai uzlasītu trūkstošos elementus un sajustu brīvību, ko sniedz ķermeņa un prāta kā instrumentu veselīga mijiedarbe. “Dejorgāna” ietvaros izdzīvošanas nozīme sliecas daudz tālāk par izvairīšanos no nevēlamā, tā ir par dzīvi apliecinošas vīzijas izteikšanu, neskatoties uz apstākļiem, kas izsauc visas iespējamās bailes. Deičmanes “Dejorgāns” kustas un “dejo” virzienā cauri pašpieredzei un paver ceļu dziednieciskām transformācijām izdzīvotājas būtības esencē.
ENG: I: “Identifying marks: a female gallerist.” Leonards Laganovskis. During a stay in Berlin in 1995, Leonards Lagaonvskis staged a series of photographs on the premises of the Galerie Barbara Weiss, enacting the image of the “contemporary German female gallerist.” For him this newly discovered role connected the dynamics of the mutual relationship/dependency between art and money with a particular understanding of the regimen and activities required to maintain one’s self-image, youth, and mental and physical health. It’s arguable that Laganovskis could have even made the series today.
The series is to be considered a complete work, with the author adding a narrative to the images through texts freely translated into English and altered (here and there) after being extracted from women’s and business magazines popular in Germany at the time, including Cosmopolitan, L'Ociel, Harper’s Bazaar, Vogue, and others.
This artwork is partially constituted by an artistic gesture itself, seeing as the complete series of works was first shown in 1996 in the very same Berlin art gallery it comments on. In the context of the exhibition now on display at Kim?, the works are accompanied with an additional narrative defined by a dierent institution.
The Portfolio of a Female Gallerist is, on the one hand, pragmatically realistic and, on the other, cynically self-deprecating. What does the future hold for the gallerist?
II: “Tanzorgan” Evelīna Deičmane. At the heart of Evelīna Deičmane’s third solo show at Kim? Contemporary Art Centre lies a deeply personal/sensitive concern – which nevertheless remains motivated by social processes – about getting to grips with the art of being (and staying) alive.
Currently, at a time when fictional narratives and the global reality are impressing simultaneous/overlapping dystopias upon everyone, Deičmane’s Tanzorgan conceives a territory where one can look for and identify the limit of one’s personal freedom–a place which cannot harm anyone. Acknowledging the fact that it’s impossible to arrive at a state of peace and revelation if one ignores their own body, the subject-matter of the exhibition focuses on the inner processes of human beings as well as the marks of traumatic historical events borne by them.
With Tanzorgan, the artist seemingly returns to her own past and looks at that of the others in order to pick up the missing elements and experience the freedom provided by a healthy interaction between the body and the mind, seen as instruments. In the context of Tanzorgan, the meaning of survival expands far beyond merely avoiding what’s undesirable; it’s about expressing a life-arming vision, despite the conditions that provoke all the possible varieties of fear. Deičmane’s Tanzorgan moves about and “dances”, traversing self-experience, and opens up a way for healing transformations in the deepest essence of the survivor to take place.