kintija-avema-2.jpg

PILOT

“MEMORY//Memories Look at Us” / “MEMORY//Atmiņas mūs redz” by Anna Pommere, Anete Grinberga, Atis Izands, Egons Persevics, Ivot Krievins, Kintija Avena, Krtistiana Svabe, Laima Grazdanovica

About

LV / Tomasa Transtremera vienīgā prozas darba “Atmiņas mani redz” sākumā ir brīnumaina rindkopa: “Mātes tēvs Karls Helmers Vesterbergs piedzima 1860. gadā. Viņš bija locis un man ļoti tuvs draugs, 71 gadu vecāks par mani. Savādā kārtā viņam bija tāda pati vecuma attiecība ar savu mātes tēvu, kurš dzimis 1789. gadā: Bastīlijas ieņemšana, Anjalas dumpis, Mocarts raksta kvintetu klarnetei. Divi vienādi lieli soļi atpakaļ, divi gari soļi, tomēr ne tik gari. Vēsturei var pieskarties.”

Vēsturei tiešām var pieskarties, bet pieskāriens pēc definīcijas ir maņu pastarpināts, un tas, kas ir otrā saskarsmes punkta pusē, visdrīzāk mūžam paliks apslēpts. Atmiņa – katrā šī vārda nozīmē – līdzinās pieskārienam; tai neapšaubāmi ir saskares punkts ar kādu realitāti, bet tā pati nav un nevar būt šī realitāte. Kā teicis izcilais dabaszinātnieks Frīmans Daisons, “mēs sava individuālā “es” ilgstamību uztveram kā pašsaprotamu. [..] Bet atmiņu uzglabāšana ir tikpat dižens vingrinājums maģijā kā mirušo atmiņu nodošana dzīvajiem. [..] Tas, kā [šī] maģija strādā, joprojām ir tumša mistērija.”

Pat ja mistērija, tā tomēr acīmredzami strādā: mēs atceramies, un bez savām atmiņām visdrīzāk pazaudētu jebkādu priekšstatu par sevi un savu identitāti. Pat tas, ko Daisons izmanto kā šķietami grotesku piemēru – mirušo atmiņu nodošana dzīvajiem – ir bijusi klātesoša, pat pašsaprotama dzīves daļa visu apzināto cilvēka vēsturi. Mēs atceramies un aizmirstam, cenšamies neaizmirst un ceram aizmirst, pierakstām atmiņas un tās dzēšam, saņemam mantojumā miroņu atmiņas un nododam tās tālāk stāstu un artefaktu veidolos. Vai nu uzreiz vai vēlāk, bet ar laiku atmiņas neizbēgami sāk dzīvot pašas savu dzīvi, kas ir atšķirīga no realitātes, ar ko tās kādā brīdī it kā bijušas saistītas. 

Spriedze starp atmiņu fenomena nenoteiktību, nepieciešamību un neizskaidrotību ir vieta, kurā mums parādās astoņu Latvijas Mākslas akadēmijas studentu darbi, kas izvēlētie šai EU4Art alianses rīkotajai izstādei. Izteikti dažādie mākslinieki risina savas un citu atmiņas individuālā, nacionālā, reģionālā, starptautiskā un arī pārpasaulīgā līmenī, dažādās tehnikās, žanros un studiju programmu līmeņos, bet ar nojaušamu vismaz vienu kopīgu motivācijas faktoru: saprast, sakārtot, vai, ja drīkst, piešķirt kaut kādu jēgu dīvainajam fenomenam, ka mūsu prātos blakus tagadnei dzīvo arī pagātne – kura turklāt itin bieži nemaz nav mūsu pašu.

 

Kintija Avena “Staiga”

Kā vienu no baiļu pozitīvākajām funkcijām mēdz minēt to, ka tās mūs pasargā no briesmām, ievainojumiem, pat nāves. Nezinot, kā citādi pasargāt savus bērnus, šo funkciju ļoti efektīvi mēdz izmantot vecāki un vecvecāki, ar dažādu urbānu leģendu, mītu un puspatiesību palīdzību atturot bērnus no, piemēram, ložņāšanas pa vecām ēkām vai peldēšanās bīstamās ūdenstilpēs. Tiesa, tam mēdz būt blakusefekts: baiļu tēls, kas iespiedies jaunā psihē, izrādās ļoti noturīgs un turpina dzīvot savu dzīvi arī pēc tam, kad no tā vairs nav praktiska labuma.

Fotokolāžā “Staiga” Kintija Avena pievēršas savām bērnības bailēm, tās personificējot un ievietojot bērnības ainavā, kur tās ir turpinājušas dzīvot, transformēties un veidot attiecības ar apkārtējo vidi. 

 

Atis Izands “Sākums un gals”

Vai vardarbībai indivīdu un grupu izpausmēs ir uztaustāms sākuma impulss, vai tā ir vienmēr klātesošs aspekts, latenta, bet būtiska cilvēka īpašība, kura izpaužas pie īstajiem trigeriem? Kādi ir iemesli atšķirīgajam vardarbības attēlojumam Rietumu un postpadomju asa sižeta un piedzīvojumu filmās un seriālos? Kādas sabiedrības traumas tika paslaucītas zem paklāja, kad Austrumeiropas valstis steidzās pēc iespējas ātrāk līdzināties Rietumiem? Kādas ir atšķirības starp veidiem, kā ar savām traumām un vardarbības impulsiem tiek galā dažādas paaudzes un kultūras? 

Laikā, kad sabiedrība ir ļoti uzvilkusies un šķiet gatava reaģēt saasināti uz vismazākajiem kairinājumiem, Atis Izands interesējas par vardarbības cēloņu un izpausmju veidiem gan vispārcilvēciski, gan lokāli un arī personīgi, reflektējot, kā viņu ietekmējušas bērnībā redzētās Švarcnegera un Stallones filmas. Instalācija “Sākums un gals” ir makets pētījumam par vardabību, kurā gala un sākuma atrašana vai atpazīšana paliek skatītāja ziņā.

 

Anna Pommere “Griķu medus. Jezupa stāsti”

Rūgtais griķu medus Annai Pommerei kalpo gan kā precīza metafora Latvijas 20. gs. vēsturei, gan kā objekts, caur kuru pētīt “atmiņas efemēro, nedrošo raksturu” un to, kā individuālās un kolektīvās atmiņas, to veidošana un uzglabāšana kalpo kā pašidentifikācijas tehnika.

Sava profesionālās doktorantūras darba ietvaros Pommere pievēršas trim cilvēkiem, kuru dzīves un atmiņas satricināja 20. gs. kolektīvie likteņi. Viens no tiem ir Jezups Novikovs, kuru māksliniece atrada, pazvanot uz numuru, ko atrada uz medus burciņas etiķetes. Viņš ir bitenieks, kurš bērnībā kopā ar ģimeni tika izsūtīts uz Sibīriju un par savu dzīves gājumu ir saglabājis apbrīnojami precīzas atmiņas.

Instalācija sastāv no Jezupa artefaktiem – bišu segām, bišu mātes būrīšiem un citiem biškopības atribūtiem, kā arī ģimenes fotogrāfijām, pēc kurām veidoti darbu papildinošie krāsainie gleznojumi.

 

ENG / There’s a marvelous paragraph at the start of Tomas Tranströmer’s sole prose work, Memories Look at Me: “My maternal grandfather, Carl Helmer Westerberg, was born in 1860. He was a ship’s pilot and a very good friend of mine, seventy-one years older than myself. Oddly enough, there was the same difference in age between him and his own maternal grandfather, who was born in 1789: the storming of the Bastille, the Anjala mutiny, Mozart writing his clarinet quintet. Two equal steps back in time, two long steps, yet not really so very long. We can touch history.” 

We can really touch history, but touch is, by definition, mediated via the senses, and that what lies at the other end of the point of contact is likely to remain hidden. Memory – in every sense of this word – is similar to an instance of touch. It is, without a shadow of a doubt, a point where you touch upon a kind of reality, but it is not and cannot be that same reality. As the distinguished natural scientist Freeman Dyson said: “We take for granted the durability of the individual self. ...But ...the preservation of memories ...is as great an exercise in magic as the transfer of memories from the dead to the living. ...How the magic works ...is still a dark mystery.”

Even though it’s a mystery, it is obviously one that works: we can and indeed do remember, and we would lose all the ideas about ourselves and our identity if we didn’t have memories. Even Dyson’s seemingly grotesque example – the transfer of memories from the dead to the living – has been an ever-present and even self-evident part of all of human eras since we gained self-awareness. We remember and we forget; we try not to forget and hope to forget; we write memories down and rub them out; we inherit dead people’s memories and hand them down in the form of stories or artifacts. Either at once or after a while, memories will inevitably start living a life of their own – different from the reality they supposedly corresponded to at some point in time. 

The works of the eight LMA students selected for this EU4ART Alliance show are charged with the tension between the vagueness, the necessity and the ambiguity of memory. These markedly distinct artists grapple with both their own and others’ memories on an individual, national, regional, international and even otherworldly level, with different techniques and genres and at different levels of study. A single common motivational factor is evident between all of them: the wish to understand and to arrange or, if you please, to lend some sense to the strange phenomenon that, like the present, the past is also active within our minds, and quite often this past isn’t even our own.

 

Kintija Avena "Staiga"

They usually say that one of the most positive functions of fear is that it protects us from danger, injury and even death. Oblivious of other ways to protect their children, parents and grandparents often employ fear to great effect, using different urban legends, myths and half-truths  to dissuade children from wandering inside old buildings and swimming in dangerous waters, for example. But there are often side effects: a fearful image impressed onto a young psyche turns out to be very resilient and goes on living its own life even after it has lost all of its practical use.

Kintija Avena’s photo collage Staiga addresses the author’s childhood fears, personifying them and placing them in a landscape of childhood, where they have gone on living, transforming and creating relationships with the surrounding environment.

Atis Izands "The Beginning and the End"

Is there a traceable initial impulse of individual and collective violence, or is it an ever-present aspect, a latent but essential human trait that only needs the right trigger? Why is violence depicted differently in Western and post-Soviet thrillers, adventure films and series? What social traumas were swept under the rug as Eastern European countries strived to align themselves to the West as quickly as possible?  What are the differences between the ways in which different generations and cultures deal with their traumas and violent impulses?

At a time when the public is very tense and seemingly ready to blow up at the slightest irritation, Atis Izands explores the causes of violence and the way it expresses itself on a universal, local and personal level, offering a reflection upon the way films with Schwarzenegger and Stallone he saw as a child have influenced him. The installation The Beginning and the End is a mockup for a study of violence, and finding or recognizing its end and beginning is left to the audience.

Anna Pommere "Buckwheat Honey. The Stories of Jezups"

To Anna Pommere, bitter buckwheat honey serves as a precise metaphor for 20th-century Latvian history, as well as an object with which to examine the “ephemeral and uncertain nature of memory” and the way in which individual and collective memories as well as the development and storage thereof serve as techniques of self-identification. 

As part of her work at the professional PhD program, Pommere addresses three people whose lives and memories were shaken by the collective fates of the 20th century. Jezups Novikovs is one of them. The artist contacted him after calling the phone number on the label of a honey jar. He is a beekeeper whose family was deported to Siberia when he was a child, and he has preserved admirably precise memories about the course of his life. 

The installation consists of Jezups’ artifacts, such as bee blankets, a small queen cage and other apiary accessories; also featured are his family photos and color pictures based on them. 

anna-pommere-1.jpg