LOOK
“Smiltīs” Dāvis Ozols
LV: Grūti iedomāties pakļāvīgāku, pamatīgāku un vienlaikus nepastāvīgāku materiālu kā smilts. Tas pats sakāms arī par cilvēka apziņu. Jaunākajos darbos mākslinieks Dāvis Ozols aizraujas ne vien ar akvareļa tehnikas īpašībām, bet arī ar izaicinājumiem, ko sevī ietver smilšu pils būvēšanas process. Padsmit akvareļos, kuru laukumi un tekstūra atgādina bērnības dienu iztēles vingrinājumu saliņas – smilšu kastes, redzami utopiskas pasaules fragmenti. Arī darbu formāts nav nejaušība. Gleznās rodamas atsauces uz analogo 120 mm filmu kameras “kvadrātu”, to pielīdzinot mākslinieka acs veiktajam kadrējumam. Tā populārās kultūras un kolektīvās zemapziņas tēlus sakausē ar novērojumiem reālā vidē un dabā, veidojot sirreālu kopainu, kas nav piesaistīta laikam un telpai.
Tā ir galēji subjektīva pasaule, kurā gleznotājs ar fotogrāfa paņēmieniem, cenšas iekapsulēt mirkļa būtību – šajā gadījumā smiltīs sastingušos veidolus, pastiprinot to nepastāvīgumu un mainīgumu. Pārņem sajūta, ka akvareļa pludinājumos Dāvis, līdzīgi kā smilškastē, ar nolūku izkaisījis dažādus simbolus, kas kalpo kā darbarīki – lāpstas un grābekļi, ar kuru palīdzību pietuvoties viņa imaginārajai pasaulei. Tajā mītošie tēli atdzīvojas gaismēnu un toņu saspēlē, radot unikālu apziņas arhitektūras ambienci.
ENG: It is hard to imagine a more pliable, more solid and at the same time more volatile material than sand. The same is true of human consciousness. In his latest works, artist Dāvis Ozols is fascinated not only by the qualities of the watercolour technique, but also by the challenges inherent in the process of building a sandcastle. Fifteen watercolours, whose squares and textures are reminiscent of the sandboxes, islands of imaginative exercises of childhood days, show fragments of a utopian world. The format of the works is no accident either.
The paintings refer to the analogue "square" of the 120 mm film camera, linking it to the framing of the artist's eye. It fuses images of popular culture and the collective unconscious with observations of the real environment and nature, creating a surreal whole that is not bound by time and space. It is an extremely subjective world in which the painter, with the techniques of a photographer, tries to encapsulate the essence of the moment - in this case, the forms frozen in the sand, reinforcing their impermanence and changeability. One gets the feeling that, as in the sandbox, Dāvis has deliberately scattered various symbols in the watercolour floats, which serve as tools - shovels and rakes - with which to approach his imaginary world. The images that inhabit it come to life in an interplay of light and shades, creating a unique ambiance of the architecture of consciousness.