Šī gada maijs ir mēnesis, kad Rīgā atmostas kultūras notikumi un viens no tiem ir Rīgas Fotomēnesis, starptautisks mākslas un fotogrāfijas festivāls, kas Rīgā notiek kopš 2014. gada.
Rīgas Fotomēnesis atsaucas uz šī brīža norisēm, kas mūs ietekmē gan vietējā, gan globālā mērogā un izpēta jaunus veidus, kā runāt par fotogrāfiju. Festivāla programmā ietilpst izstādes, performances, publiskas mākslas aktivitātes, lekcijas, diskusijas un ekranizācijas. Festivāls norisinās no 1. līdz 31. maijam, un izpēta kā mākslīgais intelekts vizuāli atspoguļo Latvijas identitāti.
“Šajā projektā piedalās trīs mākslīgā intelekta attēlu ģeneratori, taču mani interesē nevis to tehnoloģiskās iespējas, bet gan izgudrotāju dotie priekšstati, stereotipi, aizspriedumi, ideoloģija,” saka projekta kurators Arnis Balčus.
Fotomēnesis norisināsies speciāli šim notikumam izveidotā galerijā, kur visa maija mēneša garumā notiks 31 izstāde, tātad, katru dienu skatītāji tiks iepazītināti ar kādu citu tēmu, kas atklāj Latvijas sabiedrību, kultūru, vidi, vērtības.
Lai labāk iepazītu festivālu, projekta vardītājam un kuratoram Arnim Balčum uzdevām dažus jautājumus. 25. maijā, šī mēneša RLT galeriju vakarā, iespējams apskatīt mākslīgā intelekta izstādi par politikas tēmu. Par šo un citu lasi zemāk.
Kas tevi vedināja izpētīt tēmu par Latviju caur mākslīgā intelekta prizmu un ko tu ceri sasniegt ar šo projektu?
Pērn nogalē zaudēju savu nevainību ar mākslīgo intelektu, jo tas kļuva populārs saistībā ar fotogrāfiju un attēlu ģeneratoriem, arvien vairāk cilvēki manā burbulī ar to spēlējās. Bija skaidrs, ka tā būs šā brīža aktualitāte un būtu grēks to neizmantot, jo drīz jau tā būs ikdiena. Fotomēnesis pēdējos gados tiecas reaģēt uz aktuālo, jauno, neparasto, mēs esam tā vieta, kur meklēt inovācijas un pārsteigumus, nevis vārām vecu zupu jau kuro gadu. Taču svarīgi šeit ir ne tikai tehnoloģija - ka tiek dokumentēts mākslīgais intelekts tā attīstības sākumposmā, bet arī saturs, proti, ka šis projekts aicina uz sevi kritiski paskatīties no malas.
Mākslīgā intelekta attēlu ģeneratoru iesaistīšana mākslas izstādēs ir jauns koncepts. Vai tu varētu pastāstīt vairāk par ģeneratoriem, kurus izmantoji un pēc kādiem kritērijiem tos izvēlējies?
Es izvēlējos tos attēlu ģeneratorus, kuru estētika ir tuvāka dokumentālai fotogrāfijai un attiecīgi arī manam skatījumam uz pasauli. Jo šajā gadījumā robeža starp mani kā kuratoru un mani kā šī projekta mākslinieku, nav skaidri nosakāma.
Kā ģeneratoru izgudrotāju idejas, stereotipi, aizspriedumi un ideoloģijas, tavuprāt, ietekmē ģenerētos attēlus?
No vienas puses tie atspoguļo vidusmēra amerikāņa skatījumu un zināšanas par Latviju, jo datu par tiem ir maz, un daudzos gadījumos tiem ir jāmin vai jāvispārina. Pamatā Latvija šajos attēlu ģeneratoru veidotajos attēlos parādās vai nu kā Brīvdabas muzejs, kur visi staigā tautastērpos un dzīvo guļbūvēs ar salmu jumtiem, vai arī kā postpadomju perifērija, kur dominē nabadzība un slāviska estētika. No otras puses, mēs paši esam atbildīgi par to, ka datu par mums ir maz, jo valsts likumdošana mūsu vēsturi, proti, attēlus muzeju un arhīvu krājumos, ir padarījusi par komercobjektu, kas mums pašiem nav brīvi pieejams, ja nu vien tu neatver maciņu. Attiecīgi šiem attēlu ģeneratoriem ir jāiztiek ar to, kas pieejams, bet pieejami, protams, ir pamatā šabloni.. Taču caur šiem stereotipiem un pārspīlējumiem spoguļojas skarbā realitāte - valsts politikas līmēni kultūra tomēr pamatā tiek reducēta līdz vienam pasākumam - Dziesmu svētkiem, kamēr zinātnē un ekonomikā mēs esam pēdējās vietās Eiropā. Tad nu beigās sanāk, ka tas tēls, kas pastalās ar nodzertu ģīmi dejo sūdu bedrē, nav nemaz tik tālu no patiesības, diemžēl.
Kādas konceptuālas un estētiskas atšķirības varam sagaidīt mākslīgā intelekta ģenerētajos darbos, salīdzinājumā ar cilvēka redzējumu?
Viņi ir skarbāki un tiešāki par Latvijas fotogrāfiem, kuriem tomēr pamatā nepatīk pievērsties sociālpolitiskiem jautājiem, bet tad, kad to dara, tad pārsvarā gribas kaut ko notušēt, izskaistināt, tā teikt, runāt caur puķēm. Šie bliež ar kulaku pa seju, ka prieks skatīties! Tādā ziņā viņi ir mani domubiedri, bet “fotografē” viņi, bez šaubām, stipri labāk par mani.
Projekts sevī ietver 31 izstādi, kas atklāj dažādus Latvijas sabiedrības, kultūras, vides un vērtību aspektus. Vai vari sniegt nelielu ieskatu, tavuprāt, aizraujošākajās no gaidāmajām izstādēm?
Visgarlaicīgākā bija “Latvijas daba”, interesantākās - “Cilvēki”, “Lauki”, “Izglītība”, “Zinātne”, “Māksla”, arī. “Latvijas poltika”, kas būs skatāma 25. maijā. 31. maijā būs “Latvijas nākotne”, to visiem silti iesaku. Man ir prieks, ka šajās izstādēs cilvēki bieži smejas, man liekas, ka Latvijas mākslā smiekli un prieks ir retas emocijas.
Piesaistot sociologus, filozofus un citus profesionāļus, šķiet, cenšaties ar projektu rosināt diskusijas un debatēt par izstādēs apskatītajām tēmām. Kādas sarunas vēlaties veicināt un kāpēc, tavuprāt, tās ir nozīmīgas?
Tas palīdz ierāmēt šo projektu, dod tam papildu dimensiju un iemeslu satikties. Ir forši, ka katra ekskursija ir atšķirīga, tā ir neatsverama klātienes pieredze.
Projekts koncentrējas uz Latvijas identitātes izpēti no mākslīgā intelekta skatupunkta. Tavuprāt, kādu rezonansi tas izsauks starptautiskā mērogā un ko no šī projekta varēs iegūt skatītāji no citām valstīm?
Domāju, ka rezonē minimāli kā jebkas no Latvijas, šis nav nekāds izņēmums. Tas, kas šeit notiek, nevienu citur pārāk neinteresē, lai kas tas būtu. Nu labi, rezonē fakts, ka foto festivālā nav dzīvu autoru, ja neskaita mani. Bet tēma ir interesanta tikai mums pašiem vai tiem, kuriem interesē Latvija - draugiem ārzemēs, tūristiem.
Kā projekta kuratoram, kādi bija lielākie izaicinājumi un kā tos izdevās pārvarēt?
Kaut kad iedomājos, ka varētu būt tāda situācija - esmu uzlicis kārtējo izstādi, ir pulkstens 14.00 un ir jāver vaļā durvis, bet tajā brīdī saprotu, ka esmu uzlicis nepareizo izstādi. No tā man ir bail. Izaicinājums ir nepārdzerties savās atklāšanās, jo man ir agri jāceļas, lai iekārtotu kārtējo izstādi. Šobrīd ar šo izaicinājumu lieliski tieku galā.
Šī gada Rīgas Fotomēnesis ir atkāpe no tradicionālām fotografijas formām. Kā tu redzi fotogrāfijas attīstību nākotnē, gan Latvijā, gan pasaulē?
Tradicionālās formas jau arī nekur nepazūdīs, no AI drīzāk cietīs komerciālā fotogrāfija, jo AI daudziem atņems darbu. Šobrīd ir runas, ka AI ģenerētās fotogrāfijas nevar saukt par fotogrāfijām vai vismaz jānorāda, ka tās ir AI ģenerētas. Tas noteikti ir izaicinājums žurnālistikai, bet mākslā, kā saka, anything goes (jeb visi līdzekļi ir atļauti). Un šis tomēr ir mākslas projekts, ja runājam par šī gada Fotomēnesi. Fundamentāli nedomāju, ka būs atšķirības no tā, kā ir tagad ar jebkuru fotogrāfiju - būs daudz sūdu, kas taisīts ar AI, un pa retam arī kaut kas jēgpilns. Fakts, ka kaut kas taisīts ar AI, jau visai drīz nebūs nekas īpašs, tāpēc jau galvenais, kā jau parasti, būs saturs, motivācija un konteksts.
Ar katru nākamo Rīgas Fotomēnesi tiek pētītas jaunas tēmas un koncepti. Kas tevi motivē turpināt paplašināt fotogrāfijas un vizuālās mākslas robežas un kas virza tavu māskliniecisko redzējumu?
Cenšos parāk neatkārtoties un, lai cik tas banāli neizklausītos, katru reizi izvirzīt jaunus izaicinājumus.
Vai 25. maija RLT galeriju vakarā plāno ko īpašu?
18.30 būs ekskursija ar sociālo psihologu Ivaru Austeru izstādē par Latvijas politiku. Varēs gūt intelektuālu, emocionālu pieredzi, nāciet!
(* Ivars Austers ir Latvijas Universitātes profesors sociālajā psiholoģijā, specializējies pētniecības metožu, sociālās identitātes, vērtību, lemšanas un ekonomiskās uzvedības jautājumos.)
