top of page

Intervija ar mākslinieci Luīzi Rukšāni par personālizstādi “Locījuma vietas” TUR_telpā

Luīzes Rukšānes personālizstāde “Locījuma vietas” TUR_telpā.


“Izstādei TUR_telpā Luīze Rukšāne ir izveidojusi ziemas ainavu abstrakciju, ko spētu atpazīt gan viņas vecmāmiņa, gan daudzas paaudzes pirms tās. Lielizmēra grafīta zīmējumi uz audekla ir interpretācija vecmāmiņas sūtītajām fotogrāfijām, kas uzņemtas ar planšetdatoru, lai informētu par ikdienas notikumiem savās lauku mājās.” - Edvards Shautens, citāti no izstādes “Locījuma vietas” teksta


Šajā intervijā mēs jūs iepazīstināsim ar mākslinieces Luīzes Rukšānes unikālo ceļu mākslas pasaulē.



Kā aizsākās Tavs ceļš mākslas pasaulē? 


Mākslas skolā sāku iet jau septiņu gadu vecumā, mammas iedrošināta, bet savu dzīvi saistīt ar mākslu nolēmu tikai ap laiku, kad iestājos Latvijas Mākslas akadēmijā 2017. gadā. Pirms tam studēju glezniecību “rozentāļos”, tad arhitektūru Rīgas Tehniskajā universitātē, strādāju par grafisko dizaineri un par pārdevēju tējnīcā. Visu laiku nevēlējos būt māksliniece, līdz man nācās pašai sev atzīt, ka (diemžēl) citu variantu nav.


Vai ir kādas īpašas tēmas vai temati, kurus Tu labprātāk aplūkotu savos darbos?


Nesen, atskatoties uz paveikto, sapratu, ka mana darba virstēma varētu būt atmiņas un atcerēšanās. Šī tēma caurvij daudzus manus darbus dažādos tās aspektos.



Izstādes aprakstā minēts, ka strādāji ar vecmāmiņas sūtītājām ar planšeti tvertajām fotogrāfijām. Kāda ir atškirība starp strādāšanu ar digitālu informāciju/foto un, piemēram, zīmēšanu no dabas? Vai savā praksē izmanto vienu biežāk kā otru?


17 gadus mani zīmēšanas skolotāji un skolotājas man mācīja vērot dabu, paralēli piekodinot, ka no fotogrāfijas zīmēt ir nepareizi. Sākot zīmēt no fotogrāfijas, es pirmo reizi zīmēju sev, ne skolai. Tā bija kā palaidnība. To darīt mani iedrošināja Kaspara Groševa intervija ar Līvu Rutmani, kur māksliniece minēja, ka zīmēt ir ļoti lēti, vajag tikai papīru un parasto zīmuli. Man tajā laikā nebija iespējas nopirkt daudz eļļas krāsu un audeklu (gribēju būt gleznotāja), un Līvas darbi man lika ieraudzīt, ka arī zīmējums var būt laikmetīgās mākslas instruments. 



Kādēļ Tev radās vēlme šīs fotogrāfijas fiksēt zīmējumos? Vai pārvēršot fotogrāfijas grafīta zīmējumos, tas, tavuprāt, piešķir fotogrāfijai kādu papildus nozīmi?


Lai gan man ļoti patīk zīmēt, pats zīmēšanas process man šobrīd ir ļoti mehānisks, un iztēlojos, ka esmu nepacietīgs printeris. Man patīk, ka ieguldot savu laiku šī attēla tapšanā, es varu piesaistīt citu cilvēku uzmanību kādai mazai, nejaušai fotogrāfijai. Tādā ziņā skatītāja sākotnējā interese par zīmējuma tehnisko izpildījumu var pārtapt ilgākā attēla vērošanā, iedziļinoties tēmā. Tāpat caur zīmējumu varu kāda cita autora fotogrāfiju padarīt par daļu no sava stāsta, piesavināties un izzināt to. Es izmantoju attēlus kā ideju nesējus, mērķis nav “atrādīt” kā es māku kaut ko uzzīmēt, bet sakārtot domas attēlos. Radošākais procesa posms ir attēlu atlase.


Kā bija strādāt ar tekstilu? Un it īpaši ar tekstilu, kuram ir šis informācijas un emociju slāņojums?


Šūt man iemācīja mana mamma un hobija līmenī to daru jau kopš pamatskolas. Šuju dažādus dzīvnieciņus un vienkāršu apģērbu, bet nekad nebiju šo savu nodarbošanos realizējusi izstāžu kontekstā. Neesmu profesionāle šajā arodā, tāpēc strādājot ar vecajiem audumiem, pret kuriem izjūtu tik lielu cieņu, mani pavadīja arī bailes un satraukums par to, ka nolaupu tiem viņu sākotnējo funkciju. Tā kā es sievieti, kurai piederēja izmantotie audumi, nepazinu, nezināju arī viņas ģimenes stāstu, bija vieglāk ļaut tiem pārtapt par ko citu. 



Minēji, ka, tavuprāt, jaunajai paaudzei ir svarīgi domāt par pagātni un ka mēs pārāk ātri norakstām lietas. Kadēļ jaunākā paaudzeir tāda?


Es arī esmu daļa no šīs paaudzes. Domāju, iespēju ar vieglu roku atbrīvoties no dažādām mantām mums sniedz šī brīža mantu pārpilnība. Interesēties par vēsturi un neaizmirst to ir īpaši nepieciešams laikos, kad valstiskā līmenī daļa no mūsu vēstures tiek aizvākta un aizliegta.



Kas Tevi iedvesmo mākslas pasaulē?


Redzot, cik daudz strādā citi mākslinieki, iedvesmojos strādāt cītīgi. Man patīk pētīt dažādus tehniskos risinājumus, kā tiek paveiktas grūti iedomājamas lietas, bet mēģinājumi tematiski vai vizuāli iedvesmoties no konkrētiem māksliniekiem mani aizveduši pie neveikliem rezultātiem. Kā mākslas skatītājam, mani ārkārtīgi saviļņo labas izstādes. Man patīk materialitāte, man patīk skaistais un asprātīgais, un skumjais, un man patīk, kā māksla utilitārā veidā nepilda nekādu funkciju, bet tāpat spēj eksistēt. Tas ir skaisti. 


Izstāde noritēs no 2024. gada 18. janvāra līdz 17. februārim TUR_telpā. 


Nepalaidiet garām iespēju aplūkot šo izstādi Rīgā!


Foto: Kristīne Madjare TUR_telpai


Kurators: Edvards Shautens

Producente: Kristīne Ercika

Producentes asistents: Andris Freibergs

Gaismas un tehniskais atbalsts: Maksimilians Kotovičs

Grafiskais dizains: Andris Kaļiņins

Atbalsta: Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Tu jau zini Kur, Angārs un RILAK




Comments


bottom of page