MŪSU MĀJAS BIJA ZEME. UZPLAUKUMS ir īpaši Rīgai veidota instalācija, tapusi kā turpinājums mākslas darbam, kas pirmizrādīts 2022. gada Venēcijas mākslas biennālē, Dānijas paviljonā.
Mākslinieka Ufes Isoloto (Uffe Isolotto) un kuratora Jākoba Lilemozes (Jakob Lillemose) Venēcijas biennālei 2022 radītā iespaidīgā instalācija – kentauru ģimenes drāma idilliskā lauku sētā – Rīgas izstādē pārtapusi stāstā par cilvēces nākotni vizuāli krāšņā nezināmu augu un dabas elementu scenogrāfijā ar atsaucēm uz pilsētas jūgendstila arhitektūru. Hiperreālistiskā fantāzija radīta ar jaunu pasauļu būvēšanas metodi un iemieso vizuālās mākslas, kino, scenogrāfijas, dizaina un literatūras jomu saplūsmi. Īpaši radītais pavadošais stāsts pārvaicā mūsu priekšstatus par uzplaukuma nozīmēm, nākotnes dzīvi uz Zemes un cilvēka lomu tajā.
Stāsta centā ir kentauru ģimene, kas apdzīvo pasauli, ko raksturo gan dramatiski, gan dīvaini dabas procesi, kas radikāli mainījuši dzīves un izdzīvošanas apstākļus. Tā lūkojas nākotnē, iekļauj elementus no pagātnes. Tā ilustrē neskaidro šodienu, kurā cilvēki navigē starp bioloģiju un tehnoloģiju, ekoloisko katastrofu un planētas mīletību, bezcerību un cerību.
Izstādi organizē Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonds. Izstādes producente un līdzkuratore Latvijā ir fonda valdes locekle Elīna Vikmane.
Šajā bloga ierakstā mēs jūs iepazīstināsim ar izstādes aizkulisēm, par izstādes atceļošanu līdz Latvijai, kā arī par izstādes tapšanas procesu Latvijā.
Pastāstiet, lūdzu, kā šī izstāde atceļoja līdz Latvijai?
Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonds šogad pastiprināti cenšas virzīt ne tikai muzeja ēkas projektu, bet iepazīstināt ar muzeja kolekcijas māksliniekiem, darbiem un ģeogrāfisko tvērumu, kas ir Baltijas jūras reģions.
Šogad uz muzeja zemes bijusi gan Mailo Štern performance, tagad šobrīd Kristas un Reiņa Dzudzillo darbs, baltajās naktīs kopā ar LNB un LNMM tika rādīta kolekcijas video darbu skate.
Vienlaikus jau kādu laiku lūkojām pēc mākslas darba, kas raisītu spēcīgas emocijas, kas ietvertu vairākus mākslas žanrus un kas potenciāli spētu piesaistīt arī iedzīvotājus, kas sevi nepieskaita pie regulāriem izstāžu apmeklētājiem. Kad pagājušā gada Venēcijas biennālē ieraudzīju Dānijas paviljonu, kļuva skaidrs, ka tieši to esam meklējuši.
Kā veidojās sadarbība ar mākslinieku Ufi Isoloto (Uffe Isolotto) un kuratoru Jākobu Lilemozi (Jacob Lillemose)?
Mēs iepriekš nebijām pazīstami. Uzrunāju māksliniekus caur sākotnēji mākslas muzeja kuratoriem Somijā, kas aizveda mani līdz Dānijas mākslas muzejam un tālāk jau mākslinieku kontaktiem. Uzaicināju ciemos. Pavadījām Rīgā vairākas dienas, daudz runājām, rodot kopīgas intereses, tēmas, skatījumu uz dzīvi, iespējams, arī temperamentu. Tagad varu teikt, ka pirmais savstarpējais novērtējums bijis ļoti pareizs. Jāsaka, ka izstādes tapšana sadarbībā ar Uffe Isolotto un Jacob Lillemose, kā arī scenogrāfēm Christine Bechamel un Marie Torpo bijusi ļoti profesionāla, inteliģenta un cilvēciski ārkārtīgi patīkama un aizveda līdz jaunām sadarbībām, piemēram, ar Annu Fišeri un Ivetu Poli. Varbūt agrā jaunībā var paciest un pieciest daudz ko, taču šobrīd ļoti izvērtēju, ar kādiem cilvēkiem strādāju, jo darbā pavadu ļoti daudz sava laika. Esmu ļoti pateicīga par uzticēšanos un brīnumainajām sakritībām, bieži jau tā nemaz negadās.
Kāds bija izstādes telpas atrašanas process? Vai uzreiz zinājāt lokāciju? Kādēļ tieši New Hanza birojā?
Telpa ir vēl viena apbrīnojama sakritība, jo sākotnēji meklējām darbu, kas varētu tikt eksponēts uz muzeja zemes. Kad ieraudzījām Uffes Isolotto mākslu, bija skaidrs, ka kentauru instalācijai nepieciešama iektelpa. Ernests Bernis bija tas, kuram ienāca prātā ideja par ēku, kas vēl nebija nodota ekspluatācijā un attiecīgi tai nebija apdares. Tā mēs ieguvām izcilu betona karkasu ar gandrīz 5 m augstiem griestiem un tik daudz gaismas. Var teikt, ka izstāde ir “site specific” jeb vietai radīta šī termina visīstākajā nozīmē, jo pati telpa veidojās kopā ar izstādi. Iespējams, tāpēc rodas pilnīgas integritātes sajūta.
Izstādes producente un līdzkuratore Latvijā - Elīna Vikmane
Kādas bija jūsu personīgās pārdomas pirmo reizi ieraugot šo instalāciju?
Jāatgādina, ka pagājušā gada Venēcijas biennāle notika pandēmijas ēnā, daudzi mākslinieki reflektēja par bailēm, drošības zudumu, par nāvi. Ienākot Dānijas paviljonā, izjūtas bija tik spēcīgas, ka tās varu precīzi restaurēt arī šodien.
Pirmā sajūta bija, ka mēs cilvēce atkal kaut ko esam izdarījuši fundamentāli nepareizi, ka mēs kā cilvēce esam vainojama pie notikušā, lai arī ne Venēcijas biennāles, ne Rīgas izstādē mākslinieki nedod tiešas norādes par notikušo. Tomēr arī Rīgā cilvēki izjūt spēcīgu netaisnības izjūtu, maigumu un sargājošo attieksmi pret šiem tēliem – kentauriem. Daudzi reflektē ģeopolitisko katastrofu - par upuriem, kurus nes ukraiņi, lai citiem būtu cerība uz labāku nākotni. Lielais nāves-dzīvības un pagātnes-nākotnes jautājums savu aktualitāti nezaudē.
Pēc pirmā netaisnības viļņa nākamā izjūta bija cerība. Dānijas paviljons bija viens no retajiem, kurā tomēr domās varēju iztēloties nākotni. Paskaidrošu. Šobrīd daudzi mākslinieki runā par nākotni, bet varbūt mans fokuss pašlaik uz to vairāk vērsts. Tas, ko es novēroju, ka lielajā vairumā māksla rāda nākotni kā distopiju, apokalipsi, emocionālu tukšumu, tehnoloģisku atsvešinātību. Tomēr Uffes Isolotto darbs runā par to, ka planēta turpina dzīvot, radot jaunu dzīvību, jaunus veidus, kā izdzīvot un nezaudējot spēju just spēcīgas emocijas, meklēt un rast piederību kaut kam.
Cik ilgs laiks pagāja no idejas rašanās par šīs izstādes turpinājumu Rīgā, līdz tam, kad tā atvēra savas durvis apmeklētājiem? Kas bija sarežģītākais posms?
No idejas brīža līdz atklāšanai pagājis pusotrs gads, kas ir neticami īss laiks šādas izstādes tapšanā. Gala rezultāts sākotnēji nevienam no mums nebija zināms. Jāatgādina, ka izstāde Rīgā ir pārradīta no jauna, katram jaunam interpretācijas slānim rodoties darba gaitā. Tāpat arī telpa tika radīta no jauna, par ko jāpateicas New Hanza Biroji komandai un īpaši Robertam Meieram un viņa komandai. Instalācijas tapšanā iesaistīti arī cilvēki no būvniecības sektora, kas nekad nav strādājuši pie izstādes uzbūves un no sākuma visas mūsu prasības uzskatīja par dīvainībām. Ar laiku šie cilvēki sāka izjautāt māksliniekus par darbiem, sāka jautāt par izstādes darba laiku un dalījās pārdomās paši par savu pārsteigumu, ka viņi ir mainījuši viedokli, ka māksla var būt arī viņiem interesanta… Tas rada lielu gandarījumu. Tātad mērķis ieinteresēt to sabiedrības daļu, kuri iepriekš nav interesējušies par mākslu, ir sasniedzams. To apliecina arī ārkārtīgi lielais izstādes apmeklētāju skaits un viņu atziņas.
Bet jāsaka arī, ka producēt šāda mēroga instalāciju nebija viegli, ik dienu varēju just, ka strādāju vidē, kas nav paredzēta laikmetīgajai mākslai, ka mums vēl arvien nav muzeja. Latvijā nezin kāpēc veidojies priekšstats, ka māksla iederas vien graustos vai to var ievietot jebkurās telpās. Tā nav taisnība, tāpat kā ārsts nevar strādāt bez slimnīcas, ražot bez rūpnīcas un orķestris spēlēt bez zāles. Kaut kā jau var – ar lieliem kompromisiem vai pārcilvēciskām pūlēm. To, kādas pūles pieliktas, lai izstāde vispār varētu notikt, lai mākslas darbus, kas sapakoti milzīga izmēra kastēs un sver simtiem kilogramu, varētu ievietot telpā, lai varētu darbus apdrošināt, lai salāgotu dienas gaismu ar mākslīgo apgaismojumu, lai būtu piemērota ventilācija utt utt., to var saprast tikai tie, kas strādā nepiemērotos apstākļos. Apmeklētāji, to, protams, izstādē nevar ne just, ne redzēt. Bet tā ir atbilde uz jūsu jautājumu par to, kas bija vissarežģītākais.
Vai ir kādi speciāli notikumi, ekskursijas vai darbnīcas saistītas ar izstādi, kurus vēlētos ieteikt apmeklētājiem?
Mēs esam izveidojuši izglītības programmu vidusskolēniem grupās, kas iekļauj izstādes apmeklējumu un radošās rakstīšanas darbnīcu. To vada mūsu sadarbības partneri Ziedoņa klase. Pieteikt nodarbību izstādē var ziedonaklase@fondsviegli.lv. Interesants fenomens ir, ka skolēni paši uzrunā skolotājus atvest viņus ekskursijā uz šo izstādi, nevis skolotājiem ir jāmēģina pierunāt skolēni. Lūk, tā ir arī atbilde uz jautājumu, nu kam tad tā mākslas te Latvijā vispār vajadzīga. Ļoti daudziem. Un īpaši mūsu nākamajām paaudzēm. Ir ļoti liels aizkustinājums, kad dzirdu, ka izstāde ir katalizators daudzām skaistām emocijām un vēlmei ar tām dalīties, cik daudz līdzjūtības mūsos patiesībā ir. Kaut nu mēs to varētu just arī pret līdzcilvēkiem. To Kultūrdevas raidījumā precīzi noformulēja Latvijas Mākslas akadēmijas prorektore Antra Priede. Es varu tikai pievienoties.
Izstāde noritēs no 2023. gada 23. septembra līdz 19. novembrim Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda izstāžu zālē: New Hanza biroji, M. Tāla 1, Rīga (blakus kultūrvietai Hanzas Perons).
Nepalaidiet garām iespēju aplūkot šo izstādi Rīgā!
Uz jautājumiem atbildēja izstādes producente un līdzkuratore Latvijā - Elīna Vikmane.
Foto: Reinis Oliņš, Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonds