Laikā no 2023. gada 3. novembra līdz 29. decembrim Izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa” Lielajā zālē norisināsies laikmetīgās modes un mākslas dueta MAREUNROL'S personālizstāde "Fieldwork: Invisible exercises". Šī būs līdz šim vērienīgākā autoru vizuālo darbu reprezentācija, kurā māksla izgaismojas kā sajūtu telpa - vizuālās izteiksmes līdzekļi, pakļauti mākslinieku radītajam konceptam, ir iedarbīgākais instruments patiesības vēstīšanai. Runa ir par tādu patiesību, kas spēj izurbties pat cauri stereotipu un virspusēju priekšstatu izveidotiem uzslāņojumiem, tādēļ, izstādes ietvaros, abiem māksliniekiem īpaši svarīgi ir atklāt savas dziļākās intereses un profesionālo dzīvesstāstu.
Šajā bloga ierakstā mums bija iespēja intervēt izstādes kuratori Augusti Petri, lai iedziļinātos šīs izstādes izveides niansēs. Viņa dalījās ieskatos par savu kā kuratores lomu un izaicinājumiem mākslas pasaulē Latvijā. Auguste Petre ir neatkarīga kuratore un mākslas procesu pētniece.
Foto: Kristīne Madjare
Kā radās ideja par izstādi kopā ar MAREUNROL’S?
Ideja sadarboties nāca ļoti organiski. 2022. gadā ar MAREUNROL'S satikāmies pirmo reizi, strādājot pie izstādes "dreamtime" Rīgas Mazākajā galerijā, un mums izveidojās tāda laba saskaņa. Tā kā mums ir daudz kopīgu draugu, bieži (netīšām) satikāmies, kur sarunas par kopīgu nākotnes projektu turpinājās. Par liktenīgu uzskatām vienu jauku vakaru bārā "Auss". Tad, kad šajā pavasarī kopā ar radio "Tīrkultūra" (kuru izveidojis Rolands kopā ar Reini Semēvicu) sākām sadarbību pie Audiovizuālās Vasaras galerijas, mūsu ceļi krustojās aizvien biežāk un Rolands izstāstīja par ieceri personālizstādei Rīgas mākslas telpā. Kopš tā brīža ļoti apzināti strādājām pie izstādes izveides un tagad jau droši varu teikt, ka šis nebūs pēdējais mūsu kopīgais projekts.
Foto: Kristīne Madjare
Kā tika izvēlēta izstādei vieta "Rīgas mākslas telpa"?
Piedāvājums veidot izstādi Lielajā zālē nāca tieši no Rīgas mākslas telpas puses - Mārīti un Rolandu uzrunāja RMT programmas kurators, mākslinieks Artūrs Virtmanis.
Tomēr, jautājumā ietvertais telpas izvēles aspekts, gribot negribot, liek domāt par kādu ārkārtīgi aktuālu un ļoti sāpīgu problēmu, kas jau ilgtermiņā ietekmē kvalitatīvu, vērienīgu laikmetīgās mākslas procesu norisi Rīgā. Rīgas mākslas telpa jau kādu laiku ir vienīgā funkcionējošā izstāžu zāle galvaspilsētā, turklāt arī tajā ir zināmi funkcionāli ierobežojumi (piemēram, zemo griestu dēļ nav iespējams eksponēt lielformāta instalācijas - šis arī viens no iemesliem, kādēļ ekspozīcijā nav iekļauti video darbā redzamie objekti). Daudz apspriestais Laikmetīgās mākslas muzeja gadījums jau kļuvis par sava veida inside joku, daļa nozares pārstāvju atmetuši cerības šo institūciju vispār kādreiz sagaidīt. Izvēlēties norises vietu izstādei šobrīd ir faktiski neiespējami un tas tikai iezīmē, cik akūti iztrūkstoša Rīgas kultūrtelpā ir kvalitatīva un neatkarīga izstāžu zāle, kuras darbību nodrošinātu profesionāla komanda.
Kurš izstādes veidošanas posms Jums patīk vislabāk?
Šis ir ārkārtīgi sarežģīts jautājums.
Viena no manām mīļākajām sajūtām ir tā, kas pārņem iekārtošanas pēdējā dienā. Kad iedomātais koncepts un prātā iztēlotā telpa kļūst par realitāti. Tad viss it kā nostājas savās vietās - izstāde ir nogatavinājusies. Vienlaikus, tas ir ļoti intīms brīdis, pirms ekspozīcija sāk dzīvot savu dzīvi, pirms tajā ienāk skatītājs. Bet, būšu godīga, izstāžu kūrēšana man kopumā sagādā ļoti lielu baudu, jo īpaši tad, ja veidošanas procesā jāstrādā ar domubiedriem, kā tas ir MAREUNROL'S gadījumā. Es baudu stundām garās tikšanās mākslinieku darbnīcā, baudu to kā jūtami attīstās izstādes sākotnējais koncepts - darba procesā tas gan apaudzējas, gan attīrās no liekā. Baudu pat laika plānu veidošanu un finansējuma projektu rakstīšanu, komunikāciju ar medijiem un tehniski komplicēto iekārtošanu. Tās visas ir lielas mokas, caur kurām dzimst vērtīgais. Patiesību sakot, vienīgais posms, kurš man no tiesas nepatīk ir izstādes atklāšana. Tajā es bieži vien jūtos nepiederīga.
Vai varētu vairāk pastāstīt par lēmumu pieņemšanas procesu attiecībā uz skaņu iekļaušanu izstādē un to, kā tās papildina vizuālos elementus?
Skaņa jau sākotnēji bija viens no izstādes ekspozīcijas pamatelementiem - neatkarīgs mākslas darbs, kas vienlaikus spēcīgi mijiedarbojas ar vizuālajiem objektiem. Skaņa šajā izstādē iezīmē kontekstu un ir viens no galvenajiem atmosfēras indikatoriem. Tas ir medijs kas jau ilgtermiņā interesē un papildina MAREUNROL'S vizuālo darbību, speciāla skaņa tika radīta arī izstādei "dreamtime". Arī man skaņa vienmēr bijusi ārkārtīgi būtiska ikdienas un izstāžu sastāvdaļa, un pēdējā laikā aizvien pastiprinātāk esmu pievērsusies šī medija pilnvērtīgai apzināšanai. Skaņa ir emocionāli ļoti iedarbīgs paņēmiens, kā sarunāties ar izstādes apmeklētāju. Šajā izstādē skaņa ir cieši saistīta arī ar tekstu - Marijas Luīzes Meļķes dzejoli, kas, izrunāts cauri visai ekspozīcijai, rada vēl vienu paralēlu izstādes uztveres dimensiju.
Kā jūs nodrošināt, lai apmeklētāji aktīvi iesaistītos un novērtētu skaņas elementus izstādē?
Speciālas norādes nevienam nedodam - izstādē "Fieldwork: Invisible Exercises" ļoti svarīgi ir ļaut apmeklētājam pieņemt pašam savu izvēli. Vai tā būtu izvēle, caur kurām durvīm doties iekšā Mārītes un Rolanda radītajā izpētes laukā, izvēle tālāk ekspozīcijā ieslīdēt pa labo vai kreiso pusi, izvēle ieklausīties un atšifrēt skaņu. Tie arī ir tie vingrinājumi, par kuriem izstādes ietvaros runājam - ne tikai mākslinieku darba process, bet arī mēģinājumi būt izstādē. Tomēr no skaņas izvairīties ir grūtāk nekā no vizuāli redzamā - arī stipri aizspiežot ausis, nianses tāpat būs saklausāmas. Izstādes tēma ir balstīta ģenerālās izjūtās par šodienas laiktelpu un skaņa šeit darbojas kā viens no atmosfēras radītājiem, jo aizbēgt no reālās vides, pienākumiem, sajūtām ir tikpat grūti kā nedzirdēt. Tajā pat laikā, paturam prātā to, ka katrs no izstādes apmeklētājiem nāk ar savu pieredzi, interesēm un gaumi, tādēļ pieprasīt konkrētu novērtējumu attiecībā uz visiem izstādes elementiem ir neiespējami.
Ko jūs uzskatītu par visgrūtāko izstādes veidošanas un kuratora darba procesā? Gan šajā izstādē, gan vispārīgi?
Visgrūtākais ir saņemties tad, kad vairs nav spēka. Tādēļ man bieži besī izstāžu atklāšanas - enerģētiski jūties tik iztukšots un atdevies, kaut arī etiķete pieprasa līksmot. Taču no profesionālā skatupunkta jāsaka, ka pats grūtākais kuratora darbā Latvijā ir lielais pienākumu slogs un aizvien valdošā neizpratne par šī darba niansēm. Diemžēl, kuratoram bieži vien nākas darīt vairāku cilvēku darbu, uzņemoties ne tikai kūrēšanu un sadarbību ar māksliniekiem, bet arī producēšanu, komunikāciju, projektu rakstīšanu, izstāžu izglītības programmas īstenošanu. Pie tik apjomīgām izstādēm kā "Fieldwork: Invisible exercises" tas ir ļoti nogurdinoši un iekšējos resursus patērējoši. Pietam, neskatoties uz darbu apjomu, atlīdzība par paveikto ir smieklīga (lai neteiktu vairāk). Man ļoti negribas, ka šī, jau ilgi nerisinātā problēma, arī turpmāk saglabātos savā stagnējošā statusā. Zinu, ka tas ir pamatīgi nogurdinājis daudzus manus kolēģus.
Kas jums kā kuratorei kalpo par galveno iedvesmas avotu vai ietekmes avotu mākslas pasaulē, veidojot izstādes?
Nebūšu pārāk oriģināla. Mans galvenais iedvesmas avots ir pati māksla. Konkrētu izstāžu gadījumā tie noteikti ir mākslinieki, ar kuriem strādāju. Tāpēc izbaudīju procesu pie MAREUNROL'S izstādes - ļoti cienu Rolandu un Mārīti gan kā cilvēkus, gan radošas personas un sadarbības procesā no viņiem smēlos iedvesmu. Par spēcīgu stimulantu nostrādā citā kontekstā apmeklētas izstādes, tādēļ man ļoti svarīgi ir regulāri braukt uz ārzemēm. Uzmanību gan pēdējā laikā pievēršu ne tik daudz izstādes kopumam, bet tieši niansēm - gaismai, skaņai, smaržai.
Bet vispār, pēc dabas esmu sapņotāja, tādēļ iedvesma pie manis mēdz atnākt arī caur fantāziju. Staigāju laukos gar jūru, prātoju par lieliskāko izstādi, kāda jebkad izveidota, un te pēkšņi...
Nepalaidiet garām iespēju aplūkot šo izstādi Rīgā!
Uz jautājumiem atbildēja izstādes kuratore Auguste Petre.