Čehova teātra galerija

LV: Krišs Salmanis “SASKARE” [Tikšanās ar mākslinieku 18-20] [Tūre ar kuratoru pēc pieprasījuma]

Izstāde ir pārdomas par iespēju sadzīvot savstarpējā atsvešinājuma apstākļos. Tapusi mākslas, dabas un tehnikas saspēlē, tā iztaujā robežu starp nejaušu saskarsmi un jēgpilnu kopābūšanu. Vai šībrīža Latvija ir kopības vai tikai saskares telpa? Kāda ir teātra kā sabiedrības pašapjēgsmes medija misija savstarpējā dialoga izsīkuma situācijā? Vai skatuves darbu radītās kolektīvās emocijas spēj tuvināt īstenībai trauslo kopības iespēju, ko paver, bet nepiepilda atrašanās otram blakus? Kriša Salmaņa instalācija aicina meklēt atbildes vizuālās un skatuves mākslas saskares laukā, inscenējot posthumānu augu teātri, kurā galvenās lomas pieder bērziem ‒ kokiem, kas ir plaši pārstāvēti Latvijas folklorā, mākslā un ikdienas rituālos. Lai gan “Saskares” mizanscēnu var skatīt kā sava veida absurda drāmu, kurā katrs spītīgi sitas pret savu sienu, neaprēķināmie koku pieskārieni tajā uzzibsnī kā cerības pilns apsolījums agrāk vai vēlāk izrauties no mūžīgās atgriešanās apļa.

ENG: Krišs Salmanis “CONNECTION” [Meet the Artist 18-20] [Curator’s Tour on demand] 

This exhibition is a reflection on living together in a situation of mutual estrangement. Created at the intersection of art, nature and technology, the exhibition interrogates the difference between genuine community and mere copresence in a single space. Is the Latvia of today a space of togetherness or of mere tangential contact? What is the mission of theatre, the place of self-reflection of society, at a time when mutual dialogue seems to have exhausted itself? Can the collective emotions generated on stage bring closer to reality the fragile possibility of community which is opened up but still not fulfilled by being next to one another? Krišs Salmanis’s installation invites viewers to look for answers in the field of connection between the visual and the performing arts. It stages a posthuman theatre of plants in which the main roles belong to birch trees, widely represented in Latvian folklore, art and everyday rituals. While the mise-en-scene of “Connection” can be seen as a kind of absurd drama in which each actor keeps on running into the wall, the incalculable touches of the trees spark through it, spelling out a frail but hopeful promise that sooner or later the cycle of eternal return will be broken out of.